Datums: 20-07-2019
Ceļā: 42 dienas
Paveikti: 580 km
komentēt uz BORJOMI
Diena 40 [05/04/11]: Zviedrījas augstākā virsotne ir mūsu!

„No rīta piecelties, no rīta, un cīnīties līdz virsotnei” (J. Vizbors)
Rīts, rīts... Cik daudz spēka tomēr pauž šis vārds.. Tā ir jauna diena, jauni darbi, reizēm arī jauna dzīve, bet reizēm – jauna kalna virsotne (kas arī nedaudz ir jauna dzīve) 
Kā prognozē bija solīts, vēja nav, saulīte pūlas izlauzties caur biezo mākoņu segu. Pirmais, ko šorīt ieraudzīju, bija fantastiskais skats uz ieleju, no kurienes vakar devos pretī kalnam. Jau tagad, 860 m augstumā, esmu virs vairuma šī masīva kalniem un tīksminos par apkārt redzamajām smailēm. Katra organisma šūniņa līksmo par laimi redzēt to visu. Mani vēl gaida 900 m ceļš un 300 m kāpiens augšup.
Tagad jau iet ir daudz vieglāk, nogāze ir nolaidena, laiks – skaidrs un silts. Pusstundas laikā tieku gandrīz līdz pašai augšai. Godīgi sakot, domāju, ka Kebnekaises virsotne ir lēzena, kā parasts kalns. Ha-ha, lika pagaidīt! „Stadiona” vidū slejas smaile kā pīķis! Uz to lūkojoties, pat elpa aizraujas – lūk, tā tik ir dāvaniņa, tā tik ir kārtējā adrenalīna deva! Steidzos uz turieni, uzmanīgi rāpjos augšā, un pēc brīža seko visu iepriekšējo darbību apoteoze – stāvu uz maza laukumiņa, ne lielāka par sešiem kvadrātmetriem, bet visapkārt, kur vien skaties, vai nu stāva krauja, vai kore. Un viss atrodas zemāk. Visi šie kalni rada sajūtu, ka esi nevis 2100 m augstumā, bet teju ne visu astoņu tūkstošu (tik augstu gan neesmu bijis, bet man nez kādēļ šķiet, ka tieši tā arī tur ir).
Biezais mākoņu slānis neļauj saulei izlauzties cauri. Diemžēl visu, ko redzu, nevaru aizsūtīt fotogrāfijās, bet emocijas aprakstīt nav iespējams. Mana dvēsele gavilē.
Pēc tam sākas pasākuma nopietnākā daļa – laišanās lejup. Mani gaida kraujš kāpiens lejup, tad tāds pats – augšup, un atkal lejup, kur ceļš turpināsies lēzenākā apvidū.
Kā jau teicu, man vienmēr labāk patīk kāpt augšup, laisties lejā pavisam noteikti nav mana stihija. Lai gan es domāju, ka tieši nokāpšana ir svarīgākā un atbildīgākā daļa, jo tieši tās laikā var notikt jebkas.
Pēc dažām stundām esmu ielejā, paliek daži kilometri līdz teltij. Eju, smaidu, saule spīd. Pie sevis prātoju, ka veiksmīgāku noslēguma ainu manam ceļojumam grūti iedomāties.
Mans ceļojums aiz Polārā loka tuvojas beigām, un pēdējie tā akordi ir krāšņi un skaisti, tādēļ arī sirdī valda miers un harmonija. Galu galā mana pasākuma mērķis ir pats ceļš, nevis tā galapunkts. Nu ko, „līdz tam, kas nāk pēc uzkāpšanas augšup, līdz nākamajai virsotnei” (J. Vizbors).
Bet mani šobrīd vēl gaida 20 km uz slēpēm un gari 600 km no Zviedrijas uz Somiju, no kurienes 11. aprīlī lidošu mājup, uz dzimteni.

General Sponsorship:

Technical Sponsorship:


Travel Equipment:

Media Sponsorship:

Media Support: